Ērika Zēla (1902-?) ir viena no filozofiski izglītotākajām sievietēm sava laika Rīgā un Latvijā. No HI arhīva materiāliem, kuros saglabājušies viņas habilitācijas procesa dokumenti un (nepilnīgs) Dzīves gājums, var rekonstruēt viņas izglītības intensīvo un pārsteidzošo ceļu.
Pēc mācībām Pēterburgā un Rīgā, Ērika Zēla studē HI (1920-1921), Freiburgas Universitātē (1922.-1923. gadu posmā, pēc tam ar pārtraukumiem līdz pat 1928. gadam), Minhenes Universitātē (1923-1924), Kēnigsbergas Universitātē (1930) un Vīnes Universitātē (1931-1932). Kēnigsbergas Alberta Universitātē viņa aizstāv savu disertāciju (Dr. Phil.) par Džona Loka izziņasteoriju (vadītājs filozofs, Kanta domas, Nīčes un metafizikas vēstures pētnieks Heincs Heimzoets (1886-1975)). Zēla papildina savas zināšanas un iegūst skolotājas kvalifikāciju Vācu Pedagoģijas Institūtā Rīgā. 1933. gada rudenī viņa iegūst arī teoloģijas kandidāta nosaukumu un kopš 1934. gada darbojas kā Kurta Štafenhāgena asistente HI. 1934. gada 31. augusta vēstulē HI Filozofijas fakultātes vadībai Zēla lūdz atļaut sākt darbu kā HI privātdocentei, kuras habilitācijas darbu K. Štafenhāgens jau pieņēmis aizstāvēšanai.
Zēlas pirmajos darbos pavisam skaidri redzama tā fenomenoloģijas ievirze, kuru viņa apguvusi studiju gados Freiburgā un Minhenē, un kura vēl noteiktāk parādīsies 20. gadsimta fenomenoloģijas attīstībā (Heidegers, M. Merlo-Pontī). Viens no svarīgiem HI izpētes aspektiem tuvākajā nākotnē būtu noskaidrot Ē. Zēlas tālāko dzīves ceļu un viņas filozofisko darbu vietu fenomenoloģijas un 20. gadsimta filozofijas kontekstā.